konferenču cikla "Digitāla Latvija. Iespējas un izaicinājumi" akcenti
Visas mācības, kas ārkārtas situācijas laikā iegūtas, mums ir nepieciešamas
atbild Juris Binde
SIA Latvijas Mobilais telefons" prezidents
Kā Jūs vērtējat uzņēmumu, valsts pārvaldes iestāžu, augstskolu un dažādu citu institūciju, Latvijas digitālo briedumu šajā ārkārtas situācijā pārsvarā strādājot attālināti?
Eiropas Digitālās ekonomikas un sabiedrības jeb tā saucamajā DESI indeksā Latvijas valsts pārvaldes institūciju e-pakalpojumi un saziņa ar iedzīvotājiem jau pirms Covid-19 ārkārtas situācijas bija novērtēti ļoti augstu. Daudz zemāk šajā indeksā tika vērtēta mūsu uzņēmumu spēja izmantot digitālās tehnoloģijas savā darbībā. Tā kā digitālais briedums dažādiem uzņēmumiem un organizācijām ir atšķirīgs, arī pāreja uz attālinātu darbu dažās notiek ātrāk, dažās lēnāk, bet tā notiek.
Kāda ir Jūsu pieredze un viedoklis par digitālo risinājumu un rīku pieejamību un efektivitāti attālināta darba veikšanā? Vai attālinātajā darba procesā ir arī jaušamas kādas mentālas vai tehniskas izmaiņas un problēmas?
Digitālie rīki un tehnoloģijas ir gana pieejamas. Protams, ir uzņēmumi, kuriem nodrošinājums ir labāks – ar kvalitatīvu iekārtas kameru un sanāksmes attēlu videokonference būs patīkamāka, bet tās ir risināmas nianses.
Svarīgi ir arī tas, ka Latvijā ir ļoti laba IKT sakaru infrastruktūra, tāpēc gan attālināts darbs, gan mācības tik plašā mērogā vispār ir iespējamas. Pēc SPRK jaunākajiem datiem Latvijā vidēji viens lietotājs mēnesī izmanto 17 GB mobilo datu apjoma, LMT tīklā – pat 22 GB mēnesī. Mūsu tīkls ir plānots un būvēts lielām slodzēm un tiek galā ar patēriņa pieaugumu arī ārkārtas situācijas laikā. Daudzas Eiropas valstis šāda līmeņa attālinātu saziņu vispār nespēj nodrošināt.
Runājot par mentālo gatavību pāriet uz visaptverošu attālinātu darbu, te vērojams zināms paradokss. Pirms krīzes bērni pat skolā starpbrīžos lielākoties sazinājās, izmantojot dažādus digitālos viedrīkus. Tagad viņi ir noilgojušies pēc fiziskas saskarsmes ar saviem klases biedriem. Arī daudzi darbinieki labprāt gribētu nākt uz darbu, jo galu galā mēdz teikt, ka “cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks”, tāpēc klātienes faktors ir ārkārtīgi nozīmīgs.
Kādi, Jūsuprāt, ir digitālās transformācijas procesa galvenie izaicinājumi ekonomiskās krīzes pārvarēšanā un institūciju darbības ilgtspējīgai nodrošināšanai?
Visas mācības, kas ārkārtas situācijas laikā iegūtas, mums ir nepieciešamas – gan pozitīvās, gan arī negatīvās. Es ieteiktu visām institūcijām un uzņēmumiem rakstīt šīs krīzes dienasgrāmatu, jo pēc ārkārtas situācijas beigām tas būs izcili vērtīgs materiāls, uz kura pamata varēs izstrādāt pilnīgi reālus krīzes vadības, krīzes pārvarēšanas plānus, kas varētu noderēt arī nākotnē.
Viena lieta ir mēģināt sastādīt krīzes vadības plānu tīri teorētiskā formātā. Savukārt, ja mums ir praktiska pieredze un mēs zinām, ka konkrētā situācijā mēs rīkojāmies šādi, un tas bija pareizi, vai tieši pretēji – mēs rīkojāmies šādi, un tas bija nepareizi, tad tas dod iespēju izveidot krīzes vadības plānus jau tiešām praktiski lietojamus, nevis tikai ķeksīša pēc. Uzskatāms piemērs ir kaut vai aviācijas nozare. Tam, ka faktiski visi noteikumi aviācijā ir rakstīti ar asinīm, ir traģisks piesitiens, bet pēc katras avārijas ir arī izdarīti secinājumi nākotnei, lai šādas kļūdas nepieļautu, un tas tiek fiksēts gan procesu pilnveidošanā, gan normatīvajos aktos.
Eiropas Digitālās ekonomikas un sabiedrības jeb tā saucamajā DESI indeksā Latvijas valsts pārvaldes institūciju e-pakalpojumi un saziņa ar iedzīvotājiem jau pirms Covid-19 ārkārtas situācijas bija novērtēti ļoti augstu. Daudz zemāk šajā indeksā tika vērtēta mūsu uzņēmumu spēja izmantot digitālās tehnoloģijas savā darbībā. Tā kā digitālais briedums dažādiem uzņēmumiem un organizācijām ir atšķirīgs, arī pāreja uz attālinātu darbu dažās notiek ātrāk, dažās lēnāk, bet tā notiek.
Kāda ir Jūsu pieredze un viedoklis par digitālo risinājumu un rīku pieejamību un efektivitāti attālināta darba veikšanā? Vai attālinātajā darba procesā ir arī jaušamas kādas mentālas vai tehniskas izmaiņas un problēmas?
Digitālie rīki un tehnoloģijas ir gana pieejamas. Protams, ir uzņēmumi, kuriem nodrošinājums ir labāks – ar kvalitatīvu iekārtas kameru un sanāksmes attēlu videokonference būs patīkamāka, bet tās ir risināmas nianses.
Svarīgi ir arī tas, ka Latvijā ir ļoti laba IKT sakaru infrastruktūra, tāpēc gan attālināts darbs, gan mācības tik plašā mērogā vispār ir iespējamas. Pēc SPRK jaunākajiem datiem Latvijā vidēji viens lietotājs mēnesī izmanto 17 GB mobilo datu apjoma, LMT tīklā – pat 22 GB mēnesī. Mūsu tīkls ir plānots un būvēts lielām slodzēm un tiek galā ar patēriņa pieaugumu arī ārkārtas situācijas laikā. Daudzas Eiropas valstis šāda līmeņa attālinātu saziņu vispār nespēj nodrošināt.
Runājot par mentālo gatavību pāriet uz visaptverošu attālinātu darbu, te vērojams zināms paradokss. Pirms krīzes bērni pat skolā starpbrīžos lielākoties sazinājās, izmantojot dažādus digitālos viedrīkus. Tagad viņi ir noilgojušies pēc fiziskas saskarsmes ar saviem klases biedriem. Arī daudzi darbinieki labprāt gribētu nākt uz darbu, jo galu galā mēdz teikt, ka “cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks”, tāpēc klātienes faktors ir ārkārtīgi nozīmīgs.
Kādi, Jūsuprāt, ir digitālās transformācijas procesa galvenie izaicinājumi ekonomiskās krīzes pārvarēšanā un institūciju darbības ilgtspējīgai nodrošināšanai?
Visas mācības, kas ārkārtas situācijas laikā iegūtas, mums ir nepieciešamas – gan pozitīvās, gan arī negatīvās. Es ieteiktu visām institūcijām un uzņēmumiem rakstīt šīs krīzes dienasgrāmatu, jo pēc ārkārtas situācijas beigām tas būs izcili vērtīgs materiāls, uz kura pamata varēs izstrādāt pilnīgi reālus krīzes vadības, krīzes pārvarēšanas plānus, kas varētu noderēt arī nākotnē.
Viena lieta ir mēģināt sastādīt krīzes vadības plānu tīri teorētiskā formātā. Savukārt, ja mums ir praktiska pieredze un mēs zinām, ka konkrētā situācijā mēs rīkojāmies šādi, un tas bija pareizi, vai tieši pretēji – mēs rīkojāmies šādi, un tas bija nepareizi, tad tas dod iespēju izveidot krīzes vadības plānus jau tiešām praktiski lietojamus, nevis tikai ķeksīša pēc. Uzskatāms piemērs ir kaut vai aviācijas nozare. Tam, ka faktiski visi noteikumi aviācijā ir rakstīti ar asinīm, ir traģisks piesitiens, bet pēc katras avārijas ir arī izdarīti secinājumi nākotnei, lai šādas kļūdas nepieļautu, un tas tiek fiksēts gan procesu pilnveidošanā, gan normatīvajos aktos.