konferenču cikla "Digitāla Latvija. Iespējas un izaicinājumi" akcenti
Šobrīd kultūra un māksla masveidā migrē uz virtuālo vidi
atbild Rūta Muktupāvela
Kultūras akadēmijas rektore
Kā Jūs vērtējat uzņēmumu, valsts pārvaldes iestāžu, augstskolu un dažādu citu institūciju, Latvijas digitālo briedumu šajā ārkārtas situācijā pārsvarā strādājot attālināti?
COVID-19 krīze, atšķirībā no citiem socioekonomiskiem satricinājumiem, ir situsi pa vienu no visjutīgākajiem cilvēciskuma aspektiem, proti, pa socializāciju. Cilvēks ir dziļi sociāla būtne, un būt kopā ir nepieciešamība, kas mums ir nostiprinājusies instinktu līmenī. Tā, savukārt, nav iedomājama bez kultūras, un otrādi – kultūra un māksla bez komunikācijas ir mirusi, vēl vairāk, bez komunikācijas tās vienkārši nav, tā neeksistē. Visai kultūras nozarei šobrīd ir liegta nepastarpināta pieeja cilvēkiem, tāpēc digitālie risinājumi ir vienīgais ceļš, kas nodrošina saiti ar kultūras patērētāju. Šobrīd kultūra un māksla masveidā migrē uz virtuālo vidi. Ir jāatzīst, ka tas veicina kultūras pieejamību – finansiālo, sociālo un arī telpisko – nav nepieciešams braukt uz Rīgu vai uz kādu citu no kultūras centriem, lai varētu baudīt kultūras produktu.
Kāda ir Jūsu pieredze un viedoklis par digitālo risinājumu un rīku pieejamību un efektivitāti attālināta darba veikšanā? Vai attālinātajā darba procesā ir arī jaušamas kādas mentālas vai tehniskas izmaiņas un problēmas?
Neiedomājami ātrā tempā kultūras nozares izveidotais digitālais saturs pārsvarā ir ļoti informatīvs, tas papildina zināšanas par kultūras fenomeniem, par to tapšanas procesiem, par mākslinieciskās jaunrades virtuvi, ļaujot apgūt lietas, par kurām "normālā režīmā" nebija intereses, elementāras izpratnes vai vienkārši pietrūka laika. Digitālie rīki šobrīd ir arī vienīgais saziņas ar studējošiem kanāls, kas tiek intensīvi izmantots augstākās kultūrizglītības procesā. Interneta ātrums, datu bāžu pieejamība, jau pirms krīzes ieviestā augstskolu e-studiju vide docētājiem ļāva zibenīgi pārorientēties darbam "tiešsaistes universitāšu" režīmā, kaut gan jāatzīst, ka kultūrizglītības gadījumā tas der tikai teorētisko priekšmetu apguvē. Tajā pat laikā novecojusī vai mājas apstākļos nepieejamā infrastruktūra, digitālo platformu komunikatīvā specifika un nepilnības, "runājošo galvu" statiskums, kā arī vienkārša cilvēciskā acu kontakta un atgriezeniskās saites trūkums negatīvi ietekmē studiju procesu. Turklāt, kultūrai ir nepieciešama reālā realitāte jeb dzīvs cilvēks, un pat visaugstākās kvalitātes digitālie risinājumi nekad nespēs aizvietot oriģinālus izstādēs vai klātbūtnes pieredzi performatīvajās, skatuves mākslās un mūzikas koncertos, bet mākslas augstskolās – nepastarpināto komunikāciju ar docētājiem auditorijās, uz skatuvēm, koncertzālēs un mākslas darbnīcās.
COVID-19 krīze, atšķirībā no citiem socioekonomiskiem satricinājumiem, ir situsi pa vienu no visjutīgākajiem cilvēciskuma aspektiem, proti, pa socializāciju. Cilvēks ir dziļi sociāla būtne, un būt kopā ir nepieciešamība, kas mums ir nostiprinājusies instinktu līmenī. Tā, savukārt, nav iedomājama bez kultūras, un otrādi – kultūra un māksla bez komunikācijas ir mirusi, vēl vairāk, bez komunikācijas tās vienkārši nav, tā neeksistē. Visai kultūras nozarei šobrīd ir liegta nepastarpināta pieeja cilvēkiem, tāpēc digitālie risinājumi ir vienīgais ceļš, kas nodrošina saiti ar kultūras patērētāju. Šobrīd kultūra un māksla masveidā migrē uz virtuālo vidi. Ir jāatzīst, ka tas veicina kultūras pieejamību – finansiālo, sociālo un arī telpisko – nav nepieciešams braukt uz Rīgu vai uz kādu citu no kultūras centriem, lai varētu baudīt kultūras produktu.
Kāda ir Jūsu pieredze un viedoklis par digitālo risinājumu un rīku pieejamību un efektivitāti attālināta darba veikšanā? Vai attālinātajā darba procesā ir arī jaušamas kādas mentālas vai tehniskas izmaiņas un problēmas?
Neiedomājami ātrā tempā kultūras nozares izveidotais digitālais saturs pārsvarā ir ļoti informatīvs, tas papildina zināšanas par kultūras fenomeniem, par to tapšanas procesiem, par mākslinieciskās jaunrades virtuvi, ļaujot apgūt lietas, par kurām "normālā režīmā" nebija intereses, elementāras izpratnes vai vienkārši pietrūka laika. Digitālie rīki šobrīd ir arī vienīgais saziņas ar studējošiem kanāls, kas tiek intensīvi izmantots augstākās kultūrizglītības procesā. Interneta ātrums, datu bāžu pieejamība, jau pirms krīzes ieviestā augstskolu e-studiju vide docētājiem ļāva zibenīgi pārorientēties darbam "tiešsaistes universitāšu" režīmā, kaut gan jāatzīst, ka kultūrizglītības gadījumā tas der tikai teorētisko priekšmetu apguvē. Tajā pat laikā novecojusī vai mājas apstākļos nepieejamā infrastruktūra, digitālo platformu komunikatīvā specifika un nepilnības, "runājošo galvu" statiskums, kā arī vienkārša cilvēciskā acu kontakta un atgriezeniskās saites trūkums negatīvi ietekmē studiju procesu. Turklāt, kultūrai ir nepieciešama reālā realitāte jeb dzīvs cilvēks, un pat visaugstākās kvalitātes digitālie risinājumi nekad nespēs aizvietot oriģinālus izstādēs vai klātbūtnes pieredzi performatīvajās, skatuves mākslās un mūzikas koncertos, bet mākslas augstskolās – nepastarpināto komunikāciju ar docētājiem auditorijās, uz skatuvēm, koncertzālēs un mākslas darbnīcās.